Intervētājs.

Vai bija kāda priekšnojauta par puču? Vai, izņemot Bišera runu Prezidijā, bija kādi signāli?...

V. Dozorcevs.

Nekādas. Nekādas.

Kas attiecas uz Bišera runu. Bišers mums sacīja tikai to... atkārtoja to, ko teica Popovs [Maskavas mērs – red.], pareizāk sakot, nevis teica, bet rakstīja zīmītē Metlokam [bijušais ASV vēstnieks Padomju Savienībā – red.]. Kāpēc viņš to darīja rakstveidā? Tas ir saprotams: tāpēc ka viņš baidījās no noklausīšanās ASV vēstniecībā. Un kāpēc viņš gāja uz ASV vēstniecību, arī ir skaidrs – tāpēc ka Jeļcins bija Savienotajās Valstīs. Kā lai paziņo Jeļcinam, ka tūlīt, tūlīt kaut kas notiks. Protams, viņš bažījās par to, ka Jeļcins būs izslēgts no procesa. Bet kā gan citādi lai paziņo Jeļcinam, ja ne pa amerikāņu diplomātiskajiem kanāliem. Tāpēc viņš devās pie Metloka. Tas arī viss.

Intervētājs.

Tas ir vienalga, kurp viņš gāja – pie Metloka, Beikera [ASV valsts sekretārs – red.], Buša, Jeļcina...? Pēc tam viss...

V. Dozorcevs.

Viņi lieliski zināja. Saistībā ar šo tematu es jums izstāstīšu kādu skaistu epizodi no Meri [viens no Igaunijas Tautas frontes dibinātājiem, Igaunijas Republikas ārlietu ministrs – red.] tikšanās ar Beikeru. Kad runa bija par to, ka Beikers it kā esot brīdinājis gan Latviju, gan Lietuvu, gan Igauniju par iespējamo puču jūlijā, tas ir,... Laiks tam ticis piemeklēts šādi: Londonā notiek G-8 apspriede, Gorbačovs uz to ir uzaicināts un nevarēs turp nebraukt. Tātad viņš turp brauks, bet pa to laiku izdarīsim. Lūk, tā domāja arī Amerika, proti, ka laiks tiek pieskaņots šīm dienām. Gorbačovs tiešām arī aizbrauca. Viņš nekam neticēja. Viņš aizbrauca. Viņš arī turpmāk neticēja...

Nu, lūk. Meri, tiekoties ar Beikeru, jautāja: „Ja būs pučs, vai jūs mums palīdzēsit?...” Es burtiski atkārtoju to, kas tika teikts: „Ja būs pučs, vai jūs mums palīdzēsit?” Beikers sacīja: „Protams, protams...” Taču, kad Meri mēģināja ar viņu apspriest šīs palīdzības detaļas, Beikers sacīja: „Jūs mani nepareizi sapratāt. Personiski jums – jā, bet tā – ne.”

Intervētājs.

(Smejas.) Vēl... kā un kur tu uzzināji par puču?

V. Dozorcevs.

Es uzzināju, kad no Bigauņciema ierados darbā savā redakcijā... Mēs jau bijām aizgājuši... atstājuši Preses namu, to jau bija ieņēmuši OMON, visādi rubiki un tā tālāk, mēs izvedām visus, izņemot dažus izdevumus, tur bija palikusi „Sovetskaja Latvija”, „Cīņa”, „Molodjožka” un tā tālāk... Bet mēs visi bijām aizgājuši. Un es Dzirnavu ielā 59, kur savulaik atradās „Molodjožka”, noīrēju divas istabas, un tur mēs arī izdevām. Es tur ierados darbā, absolūti neko nenojaušot. Es braucu pa Jūrmalas šoseju un redzēju, ka uz Jūrmalas šosejas stāv bruņutransportieri un pat tanki pie pagrieziena uz lidostu. Tā bija. Taču mēs jau bijām pieraduši pie militārās tehnikas biežas pārvietošanās. Tā, piemēram, kad virs parlamenta riņķoja helikopteri un mēs šai sakarā zvanījām Kuzminam [Baltijas kara apgabala pavēlnieks – red.], viņš teica: „Notiek manevri...” vai, es nezinu, kas vēl... vai „Mēs ņemam gaisa paraugus...” vai tamlīdzīgas nejēdzības... teica rupji, gluži vienkārši ņirgājoties. Nu, lūk. Tanki brauca, bruņutransportieri brauca, kā mēs varējām zināt, kurp dodas divīzija... Arī te... Es tam nepiešķīru nekādu nozīmi. Pilnīgi nekādu. Arī iepretim Preses namam es redzēju vairākas kaujas mašīnas un arī neko nenodomāju.

Ierados darbā un redzēju, ka mūsu Popovs, bijušais pulkvedis, kas pie manis žurnālā bija klajā laidējs, ir nobažījies. Tātad... arī viņš kaut ko no manis gaida, es to jūtu pēc skatieniem – tik satrauktiem, it kā man kaut kas būtu jāsaka. Bet es nesaprotu.

Un šajā brīdī no parlamenta piezvanīja mans jaunākais dēls Maksims, kuru es pa ceļam ar savu mašīnu biju nogādājis darbā un kuram parlamenta Preses centrā šī bija pirmā oficiālā darba diena.  Viņš tur jau sen apgrozījās, bet oficiāli šī bija pirmā diena, par kuru maksāja algu. Pirmā darba diena. Un viņš man no turienes zvana un kliedz: „Tu zini, ka Gorbačovs ir atcelts... viņš ir Forosā...?” un tā tālāk. Protams, tad es visu savilku kopā.

Lūk, tā es par to uzzināju.

Ir grūti atcerēties to sajūtu, kāda bija. Mēs zinājām tikai vienu: kā vienmēr briesmu brīdī, mums vajadzēja būt parlamentā. Galvenais bija neatstāt parlamentu. Un visi traucāmies uz parlamentu. Turklāt tur bija televizors, kur kaut kādus jaunumus...

Intervētājs.

CNN rādīja...

V. Dozorcevs.

Jā, CNN rādīja... Nu, lūk. Bet te visu laiku „Gulbju ezers” un kaut kas tamlīdzīgs...

Es teikšu, ka deputātu reakcija dažreiz bija asāka nekā 19. augustā... Piemēram, 1989. gada, tas ir, 1990. gada 15. maijā... pēc deklarācijas pieņemšanas, kad tika sturmēts parlaments. Asa reakcija bija janvāra notikumu laikā. Tad daži deputāti neizturēja, viņus nācās aizvest uz Aptiekas ielu... atvainojiet... tika noteiktas diagnozes. Tā, lūk. Tur viens staigāja, skraidīja un kliedza, ka Sadams Huseins vienu raķeti notēmējis uz Bruņinieku namu un tā tālāk. Lūk, tāda reakcija bija. Taču šoreiz nevaru teikt, ka būtu bijis kāds satraukums, ka visi kā žurkas kaut kur būtu skrējuši... Neko tādu nevaru teikt. Tikai pēc tam izrādījās, ka milicija par sevi parūpējusies, izklīdusi tā, ka nevienu nevarēja atrast, Vaznis atkal nebija atrodams savā vietā... Pēc tam izrādījās...

Kuri tolaik bija parlamentā un kuru nebija, tagad neuzņemos grēku atcerēties. Tu saproti... Nebija tādu baiļu... Bet pēc tam šis pučs kā burbulis pārsprāga... Cits citu mierinājām.

Kas attiecas uz situāciju ģimenē... Es saku, ka sievai tās bija grūtas dienas, tāpēc ka viņa man pateica tikai vienu frāzi. Viņa sacīja: „Vai Maksims nevar atlikt darba uzsākšanu Preses centrā?” Es teicu: „Viss. Jau strādā. Jau alga nāk...” Un tas bija viss.

Intervētājs.

Tālavs Jundzis teica, ka šādām lietām Augstākā padome netika gatavojusies un nebija gatava.

V. Dozorcevs.

Absolūti... Es saku, ka... Es neticu, kad saku, ka būtu bijusi pilnīga bezrūpība. Nekādu tādu īpašu priekšnojautu gan nebija. Absolūti.

Ir cita lieta – ko mēs darītu, ja pučs būtu uzvarējis. Daudzi no tiem, kas to pārdzīvojuši, dažkārt mēģina rekonstruēt situāciju un pārdomāt... Lai gan, runājot par to, man jāsmejas, tāpēc ka nav svarīgi tas, ko mēs darītu, bet svarīgi ir tas, ko ar mums darītu... (Smejas.)

Intervētājs.

Jā, starp citu... ko tu būtu darījis, ja...?

V. Dozorcevs.

Es nebēgtu. Pilnīgi noteikti. Tāpēc ka esmu vietsēdis.

Intervētājs.

Nu, pieņemsim... Lūk, vissliktākais scenārijs – viņi uzvar... Cik plašas varētu būt represijas, pazīstot sistēmu?

V. Dozorcevs.

Tātad, pirmkārt, tobrīd jau bija izgaisis heroiskais mīts par to, ka Gorbunova rokās esot nonācis kaut kāds simt nošaujamo un iebetonējamo cilvēku saraksts, ko viņš it kā esot ieguvis no Gončarenko [pulkvedis – red.], Antjufejeva [Rīgas policijas kriminālizmeklēšanas dienesta priekšnieka vietnieks – red.] un tā prokurora... kā viņu sauca, uzvārds sākas ar „D”.

Intervētājs.

Dzenītis.

V. Dozorcevs.

Nē... nē...

Intervētājs.

Kas vēl tur bija... Daukšts [Latvijas Republikas prokuratūras darbinieks – red.].

V. Dozorcevs.

Daukšts. Jā... laikam viņš... viņam esot tāds saraksts... Daudzi skrēja pie Gorbunova un jautāja...

Intervētājs.

Sevi meklēja...

V.Dozorcevs.

Jā, sevi meklēja... tas bija pēc janvāra... Šis mīts arī drīz vien sabruka, nekāda saraksta viņam nebija... Tās bija pilnīgas, absolūtas muļķības. Es daudz reižu ar viņu tiku runājis. Tur klīda dažādas valodas... un bija apmēram šāda situācija... nu izbeidz, tev taču kaut kur ir saglabājies... tu taču nokopēji? Nekāda saraksta nebija. Tas pirmkārt.

Otrkārt. Nu jā... mēs domājām, ka kaut kādas represijas būs. Valsts vadību, protams, izolēs. Izlases veidā kādu... Nu... cietīs komisiju priekšsēdētāji. Es nedomāju, ka būs tā, ka aiztiks visus deputātus. Tas jau bija tāds laiks, kad par uzskatiem reti iesēdināja. Pat neiesēdināja vairs.

Nu, varēja runāt par to, ka visi cerēja uz kaut kādu kolektīvo atbildību... (Smejas.) Tā lūk... Es nevaru teikt, ka šajās dienās kādam būtu bijusi kaut kāda asa reakcija. Es netiku redzējis... nevienam. Absolūti.

Turklāt viss risinājās tik strauji, ka mēs nespējām ne atjēgties. Jau 20. datuma vakarā... nē, ko es runāju... 19. datuma vakarā – sakari, starp citu, nebija bloķēti – es absolūti brīvi zvanīju uz Maskavu. Es varēju runāt pilnīgi brīvi... Es runāju ar Jakovļevu [viens no Demokrātisko reformu kustības dibinātājiem – red.], es runāju ar Stankeviču [Jeļcina atbalstītājs – red.], ar kaut ko vēl runāju... par situāciju tur. Starp citu, situācija tur bija ļoti kaujinieciska. Tur Jeļcins, ar bruņuvesti pasargāts, teica kaut kādu runu. Un viss bija kārtībā.

Tā ka tolaik nekā tāda kā janvārī nebija.

Intervētājs.

Gorbačova loma... Ārpus puča un pučā pret viņu. Jo viņi... teiksim, Boldins [aktīvs puča atbalstītājs – red.], Baklanovs [Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas loceklis – red.], Lukjanovs [PSRS Augstākās padomes priekšsēdētājs – red.]... apgalvo, ka, ņemot vērā iespējamo ārkārtējo stāvokli, ņemot vērā attiecību saasināšanos starp Jeļcinu un Gorbačovu – arī Gorbačovs esot redzējis VĀSK sarakstu un pat kaut kādas organizatoriskas darbības tikušas veiktas pēc viņa...

V.Dozorcevs.

Tātad šeit it kā ir divas problēmas, kuras dažkārt tiek apspriestas un par kurām man nākas kaut ko teikt.

Viena no tām: vai pučs bija vai nebija vērsts pret Gorbačovu. Otra: vai Gorbačovs par to zināja. Kā raksta Vaznis, tad... viņš esot zinājis, un modelis bijis šāds: ja izdosies, tad viss ir kārtībā, ja neizdosies – es ar to neesmu saistīts. Abām šīm problēmām, es domāju, svītru pārvelk viens apsvērums. Lūk, mēs taču zinām, kā tika paziņots par Gorbačova atcelšanu. Ne jau vienkārši tā, ka atbilstoši kādam viedoklim un ka viņš kaut ko nebūtu izdarījis... Bet tika paziņots, ka viņš veselības stāvokļa dēļ nav spējīgs pildīt savas pilnvaras. Lūk, kā. Tagad sakiet man, ja pieļausim, ka tas būtu vai nebūtu izdevies, ko Gorbačovs iegūtu? Vai viņš vispār varēja būt ieguvējs? Ja tas būtu izdevies, tad kam viņš vajadzīgs? Tas pirmkārt. Vai tas nozīmē, ka viņš pēkšņi ir izveseļojies, ja reiz atgriezies pie saviem pienākumiem?... Bet, ja tas nebūtu izdevies, tad vēl jo vairāk. Viss. Beigas.

Intervētājs.

Tieši tā arī bija.

V.Dozorcevs.

Jā, tā arī bija. Nevienā gadījumā nekas Gorbačovam nespīdēja. Un tas mani tikai pārliecina, ka no VĀSK viedokļa tam nebija precīzas adreses. Bija jāvēršas nevis pret Gorbačovu, bet pret Jeļcinu, kas jau izvirzījās kā potenciāla figūra, un Savienībā faktiski jau bija divvaldība. Bet tas bija vērsts pret Gorbačovu. Simtprocentīgi. Tas ir pirmkārt. Un ka Gorbačovs, protams, tādas problēmas nevarēja apspriest miliču vai policistu bara līmenī, kādu demonstrē Važņa kungs. Tā nemēdz būt. Tikai starp mentiem var tā spriest – es ar to neesmu saistīts...

Jā. Tādās lietās kā pučs ir iesaistīti tūkstošiem cilvēku, kas zina. Tas vairs nav apturams. Kaut ko Gorbačovs būtu varējis dzirdēt, taču viņam bija savas cerības, kuru dēļ viņš nereaģēja nedz jūlijā G-8 Londonas apspriedes laikā, nedz tad, kad viss notika. It kā Bezsmertnihs [PSRS ārlietu ministrs – red.] vai kāds cits viņu esot brīdinājis... Lieta tā, ka viņam kā jebkuram valsts vadītājam attiecībā uz iespējamiem apvērsumiem vienmēr bija stingra vienošanās ar diviem cilvēkiem – ar cilvēku, kura rokās ir armija un kurš viņam ir pakļauts – ar virspavēlnieku, bet ministri viņam ir kabatā, viņš ieceļ tādu ministru, kurš uz apvērsumu nav spējīgs. Tas pirmām kārtām.

Un otrs cilvēks ir iekšlietu ministrs. Lūk, divas ministrijas.

Kas attiecas uz Pugo [PSRS iekšlietu ministrs – red.], viņš pat... Gorbačovs nespēja viņu turēt pat aizdomās. Pugo visa tā vecā aeropāga acīs vispār bija jauns cilvēks Maskavā un ar vairāk vai mazāk demokrātiskiem uzskatiem salīdzinājumā ar tā aeropāga uzskatiem. No Pugo viņš nespēja gaidīt nekādu nodevību.

Intervētājs.

Taču pučisti pēc tam nožēloja, ka šķietami simtprocentīgi uzticamais Gromovs ir pārsviedies... Bet jautājums man ir šāds: kāpēc...

V.Dozorcevs.

Bet kā tad... vai nepārsviedās... vai viena no galvenajiem apgabaliem  –  Sanktpēterburgas... Ļeņingradas apgabala pavēlnieks nepārsviedās? Bet Urālu apgabala...? Viņi dabūja kopskaitā tikai sešus... Šis ir ļoti slikti sagatavots notikums. Absolūti. Tā ka... un tas, protams, tika vērsts pret Gorbačovu.

Intervētājs.

Tad man ir šāds jautājums: kāpēc 1964. gadā izdevās, bet 1991. gadā – neizdevās?

V.Dozorcevs.

Kāpēc Hruščovu gāza?

Intervētājs.

Nu ja... Apvērsums arī ne jau sevišķi korekti...

V. Dozorcevs.

Tāpēc ka jāpateicas dažiem cilvēkiem, kuri viņu nolika pie varas, bet viņš nebija. Un viss. Viņš pārkāpa iekšējo... kaut kādu iekšējo kodeksu attiecībās ar noteicošajiem cilvēkiem. Tas arī viss. Citādas attiecības būtu ar Žukovu [PSRS maršals – red.], un varbūt tad tas nebūtu noticis.

Intervētājs.

Pastāstiet par savu otro tikšanos ar Jeļcinu... jūs bijāt starp tiem... nelielajā Latvijas delegācijā, kas ar Gorbunovu priekšgalā brauca saņemt dokumentu no Jeļcina...

V. Dozorcevs.

Par atzīšanu...

Intervētājs.

Jā...

V. Dozorcevs.

Pirmkārt, es aptuveni zināju, kas notika pirms tam, tāpēc ka ārlietu ministrs Jurkāns, kā zināms, bija ārzemēs. Mēs viņu uz turieni nosūtījām. Es nezinu, kā šis lēmums tika pieņemts. Acīmredzot līdzīgi kā janvāra notikumu laikā. Tātad par viņu un Īvānu bija pieņemts lēmums. Un viņš no turienes zvanīja Peteram un runāja ar Peteru par to, ka būtu labi, ja Krievija būtu starp pirmajām, kas atzinušas. Pēc tam Peters runāja ar Kozirevu [vēlākais Krievijas ārlietu ministrs – red.]. Es neatceros, vai pats Jurkāns runāja ar Kozirevu. Es tikos ar Kozirevu saistībā ar šo tematu arī, tomēr šo jautājumu kaut kā neskāru. Taču Jeļcins, protams, saprata, ka šis, lūk, ir ļoti ērts gadījums, lai it kā atvainotos Baltijai, trim Baltijas valstīm par Krievijas lielvalstisko vainu... ka tas būtu skaisti. Tolaik, kā zināms, tikai Īslande bija paziņojusi par atzīšanas jautājuma izskatīšanu. Lūk, kā. Bija tikai apsolījusi. Tā ka Krievija bija pirmā. To nedrīkstēja palaist garām.

Es to visu zināju. Tāpēc ka jau kopš janvāra, kopš janvāra notikumiem es laiku pa laikam palīdzēju Gorbunovam rakstīt kaut kādus uzsaukumus, vērsties pie armijas, lai tā nelieto ieročus... pie krievu iedzīvotājiem... un tā tālāk. Dažkārt rediģēju viņa paša rakstītos dokumentus... Mums bija kaut kādi kontakti arī šai sakarā. Bet nebiju domājis, ka iekļūšu šajā delegācijā, nelauzos tajā. Reiz man piezvanīja un teica, ka jābrauc.

Intervētājs.

Tevi paņēma kā štata krievu.

V. Dozorcevs.

Visdrīzāk, bija arī tas, tāpēc ka visa tikšanās pie Jeļcina bija ļoti smieklīga. Pirmkārt, viņš bija kā uzlādēts pēc tikko uzvarētā puča... Teica: „Lūk, tikko kā novilku bruņuvesti...” Un stāstīja par to tā, kā krievu kompānijā mēdz stāstīt par piedzīvojumu filmu... Šis tam „bāc”, bet tas šim tieši „pa ausi”... Apmēram tā. Viņa kabinetā tas izklausījās tik šokējoši, ka es redzēju, kā inteliģentajam Kozirevam... tas derdzās... Bet ko viņš varēja darīt... Arī mūs tas nedaudz mulsināja... tāpēc ka mēs esam baltieši, citādi krievi... un latvieši, kas tur bija... savaldīgi cilvēki... Bet te tādas kabinetiskas kaislības. Nu lūk.

Pēc tam viņš teica: „Ķersimies pie lietas.” Izvilka skaistu pildspalvu, ko pēc tam uzdāvināja Gorbunovam. Tā, lūk.

Bet pirms dekrēta parakstīšanas viņš jautāja – kādas jums ir problēmas? Mums bija tikai divas problēmas, ar kurām bijām atbraukuši, un par tām tad arī pastāstījām. Gorbunovs runāja, es runāju. Viņš nezināja, kas es esmu, neatminējās, taču atcerējās, ka esmu tur pie viņa bijis... nāk smiekli, par to stāstot, tik daudz notikumu... Nu lūk. Kādas problēmas? Mēs lūdzām operatīvi atrisināt divas lietas – aizvākt Kuzminu un aizvākt OMON. Es biju pārsteigts, kā viss tiek atrisināts. Vienā mirklī ar telefona zvanu no šā kabineta.

Vaznim nav taisnība, kad viņš teic, ka aizvāca Šapošņikovs [PSRS gaisa spēku virspavēlnieks – red.]... ka viņa klātbūtnē par Gorbunovu... Gorbunovs nebija pie maršala Šapošņikova... Tas viss notika mūsu klātbūtnē Jeļcina kabinetā. Viņš piezvanīja... piegāja pie telefona, uzgrieza Ļeņingradas numuru, pieprasīja savienot ar apgabala pavēlnieku un runāja ar viņu apmēram tādā tonī: „Paklausies... Pie manis te sēž Gorbunovs...” Es atkārtoju burtiski it kā uz ielas dzirdētu tekstu: „Paklausies... Pie manis te sēž Gorbunovs ar delegāciju, rīt no rīta viņš ar vilcienu ieradīsies Rīgā... tātad sēdies armijas lidmašīnā, lido uz Rīgu, pieņem apgabalu un ar Gorbunovu tiksies apgabala pavēlnieka rangā. Visu saprati? Saprati? Rīkojies!”

Kas attiecas uz OMON, viņš teica: „Atrisināsim!” Runāja ar Bakatinu [VDK priekšsēdētājs – red.] un sacīja, ka atrisināsim, bet apdomīgi. Tūlīt pateica. Tāpēc ka tā ir bruņota grupa un ir jārīkojas ļoti pārdomāti. „Jaunais apgabala pavēlnieks saņems norādījumu to atrisināt. Tas arī viss. Vienība tiks atbruņota un pārcelta kaut kur uz Krievijas vidieni. Bet tur mēs ar viņiem tiksim skaidrībā.”

Lūk, tā viņš teica. Un viss. Par šīm divām problēmām. Pārējās problēmas tika atrisinātas vēl vienkāršāk. Tās risināja apmēram tādā līmenī: „Tātad esam vienojušies – nekādas skaidrošanās, kas jūsu teritorijā – tas jūsu, kas mūsu teritorijā – tas mūsu. Nekādas skaidrošanās. Tā. Tikai atstājiet man manu sanatoriju.”

Lūk, tā. Kā jūs zināt, to atstāja. Tā ir.

Intervētājs.

Klausies, viņš tev jautāja... Vai krieviem nedarīs pāri?

V. Dozorcevs.

Man viņš nejautāja... viņš sāka runāt... it kā atgriežoties pie savas politiskās lomas... Sāka runāt ar Gorbunovu un ar mums vispār par to, ka... „Nu, labi...tātad neatkarības ideja... kā latvieši to uztver, to es saprotu, bet kā krievi... kā krievi to pieņēma...?” Gorbunovs tūdaļ aicināja mani uz to atbildēt... Izbīdīja... Viņš teica: „Te sēž krievu rakstnieks, dosim viņam vārdu!” Es sacīju, ka manā rīcībā ir tikai 3. marta aptaujas datu novērtējums... Tas nebija referendums, kā tagad jauc, tā bija aptauja bez juridiskām sekām. Taču mēs varam pēc šiem datiem orientēties. Es viņam nodevu visus šos skaitļus un teicu: skaitļi liecina par to, ka vairums, vismaz vairākums, vairāk nekā puse Baltijas krievu cilvēku, nelatviešu vispār atbalsta neatkarības ideju. Reaģējot uz to, viņš teica: „Nu, nedariet pāri krieviem, pie jums viņu ir daudz!” Tieši tā teica. Tie bija pēdējie vārdi par šo tematu. Un parakstīja.