1991.gada 21.augusts un konstitucionālā likuma
"Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pieņemšana


1991.gada 21.augustā Latvijas Republikas Augstākā padome, 111 deputātiem balsojot par, 13 – pret, pieņēma konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Šim faktam ir īpaša politiskā nozīme mūsu valsts vēsturē, jo tādējādi tika atcelts pārejas periods un noslēgta Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana de facto.

21.augusts ir datums, kas mūsu valstij atnesa faktisko neatkarību, aizsāka valsts neatkarības reālas atjaunošanas ceļu, atjaunoja Satversmi un nošķīra Latvijas tiesību telpu no PSRS tiesību telpas. Šis datums arī mums vēsta - 50 gadu okupācija nebija šķērslis, lai atgrieztos tur, no kurienes esam nākuši – pašapzinīgu, rietumniecisku un demokrātisku valstu saimē.

 

Latvijas neatkarības pilnīga atjaunošana saspringtā politiskajā laikā

Konstitucionālo likumu Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma laikā, kad Padomju Savienībā notika valsts apvērsuma mēģinājums. OMON kaujinieki jau bija ieņēmuši Latvijas TV centru, Latvijas radio namu, telefona centrāli un telegrāfa staciju, Iekšlietu ministriju, izdemolējuši Latvijas Tautas frontes mītni. Visā PSRS teritorijā bija ieviests ārkārtas stāvoklis.

Šajā politiski neskaidrajā un bīstamajā laikā Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti spēja sapulcēties uz sēdi, sagatavot un pieņemt Konstitucionālo likumu. 1991.gada 21.augusta sēdē debates par Konstitucionālā likuma tekstu pārtrauca paziņojums, ka mūsu Augstākajai padomei tuvojas OMON bruņutransportieri. Šādos apstākļos Augstākās padomes deputāti turpināja apspriest Konstitucionālā likuma tekstu un nobalsoja par tā pieņemšanu.

Konstitucionālais likums grozīja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas de facto procesu, atsakoties no 1990.gada 4.maija deklarācijā „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” noteiktā pārejas perioda. 1990.gada 4maijā atjaunot Latvijas Republikas neatkarību de facto vēl nebija iespējams, jo visi finanšu, militārie un administratīvie varas resursi bija Maskavas rokās. Tobrīd nebija arī neatkarīgas valsts likumdošanas bāzes. Soli pa solim – tāds bija vienīgais iespējamais Latvijas neatkarības atjaunošanas ceļš.

 

Skaidra izšķiršanās par neatkarību un piederību Rietumiem

1991.gada 21.augustā pieņemtais Konstitucionālais likums Latvijas vēsturē iezīmē ļoti skaidru izšķiršanos par neatkarību un piederību Rietumu valstu saimei un vērtībām.

Likums skaidri un precīzi apliecina Augstākās padomes nostāju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, pamatojoties uz valstiskās nepārtrauktības (kontinuitātes) doktrīnu. Tādējādi, pēc ilgas atrašanās okupācijas varā, atkal tika atjaunota mūsu neatkarība un suverenitāte, ko 1921.gada 26.janvārī Antantes Augstākā padome vienbalsīgi bija atzinusi bez jebkādiem ierobežojumiem.

Ar šā likuma pieņemšanu tika noraidītas citas Latvijas Republikas valstiskuma attīstības alternatīvas, piemēram, jaunas valsts veidošana, sarunas par sadarbības iespējām ar PSRS vai jauna savienības līguma slēgšana.

Šajā kontekstā Konstitucionālais likums nozīmēja arī uzticības apliecinājumu 1922.gada 15.februāra Satversmei un tajā ietvertajām Rietumu demokrātiskas un tiesiskas valsts vērtībām. 1990.gada 4.maija deklarācija paredzēja jaunas konstitūcijas izstrādāšanu, kas atbilstu faktiskās situācijas vajadzībām un, iespējams, konstitucionāli iekonservētu demokratizēta sociālisma ideoloģiju. Savukārt 21.augusta Konstitucionālā likuma 1.pants paredz, ka Latvijas valstisko statusu nosaka Satversme. Šī izšķiršanās paātrināja Latvijas tiesību sistēmas vērtīborientāciju un reformu.

Ar Konstitucionālo likumu skaidri un principiāli tika nošķirtas tiesību telpas. Augstākā padome skaidri noteica: „Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā tikai tās augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju likumi un lēmumi” (Konstitucionālā likuma 3.pants). Tādējādi Latvijas Republikas teritorijā savu juridisko spēku zaudēja PSRS likumi un citi normatīvie akti. Latvijas Republika paziņoja, ka turpmāk juridiski saistošas tiesību normas var izdot tikai Latvijas Republikas institūcijas.

Satversmes atjaunošana un Latvijas tiesību telpas nošķiršana no PSRS tiesību telpas iezīmēja arī skaidru atjaunotā valstiskuma politisko orientāciju. Konstitucionālais likums balstās uz aksiomu, ka Latvijas Republika ir Rietumu tiesību telpai piederoša valsts, kas atzīst un īsteno demokrātiskas tiesiskas valsts standartus – cilvēktiesības, varas dalīšanu, privātīpašuma aizsardzību un tirgus ekonomiku. Latvijas Republika atbilstoši Augstākās padomes iecerei veidojama kā attīstīta un moderna demokrātiska tiesiska valsts, kas tiecas uz ciešāku sadarbību un integrāciju ar citām demokrātiskajām Rietumu valstīm.

 

Neatkarības atjaunošanas pamats

Konstitucionālais likums ir Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas de facto pamats. Šis likums radīja ārvalstīm iespēju atzīt Latvijas valsts neatkarību, savukārt Latvijai tā bija pirmā iespēja praktiski iekļauties Rietumu saimē – pievienojoties ANO un EDSO (tolaik - Eiropas Drošības un sadarbības apspriede, EDSA). Tieši atsaucoties uz šā likuma pieņemšanu, mūsu neatkarības atjaunošanu atzina citas valstis, konstatējot Latvijas atgriešanos starptautiskajā kopienā de facto.

1991.gada 21.augustam mūsu vēsturē ir politiski liela nozīme. Tomēr jāatceras arī zināms paradokss - šis datums ir gan pagrieziena punkts, gan vienlaikus tas neiezīmē neko principiāli jaunu. Tas ir pagrieziena punkts mūsu 50 gadus ilgajā cīņā pret okupācijas varu un lūzuma punkts mūsu neatkarības atgūšanā. Taču šis datums, kuram šogad atzīmējam divdesmito gadadienu, neienesa neko jaunu mūsu pārliecībā par mūsu vietu pasaulē, kā arī vērtībām un kultūru, kurai piederam. 21.augusts nozīmē galēju atgriešanos Rietumos, no kuriem bijām varmācīgi atšķirti.