Latvijas Republikas Saeima

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs!

Cienījamās Augstākās padomes deputātes un godājamie Augstākās padomes deputāti!

Godājamie ārvalstu parlamentu vadītāji!

Ekselences!

Dāmas un kungi!

Pirms 93 gadiem šajā zālē mūsu vecvecāki mums uzdāvināja mūsu valsti, bet pirms 20 gadiem Jēkaba ielas namā simt vienpadsmit Augstākās padomes deputāti mums mūsu valsti atdeva no jauna.

Šodien mūsu valsts svin svētkus, bet tie pirmām kārtām ir jūsu svētki. Ja nebūtu bijis jūsu drosmes, nebūtu bijis jūsu pārliecības par to, ko jūs darāt, visdrīzāk, ka mēs šodien nesvinētu to, ka mēs esam tajā Latvijā, kuru šajā zālē 1918.gada 18.novembrī mums uzdāvināja mūsu vecvecāki. Es noliecu galvu jūsu priekšā un saku jums paldies par to.

21.augusta lēmums parādīja visai pasaulei, ka Latvija ir gatava atkal būt patstāvīga valsts, pati lemt par savu likteni. Galvenais – jūs parādījāt visai pasaulei, ka spējat pieņemt lēmumu, kādu vēlas lielākā daļa mūsu valsts.

21.augusta lēmums parādīja, ka mēs atkal esam valsts, kuru atzīst starptautiski, un parādīja, ka 50 okupācijas gadi nav nekas pret to, lai vienai tautai atkal būtu pārliecība, ka viņa atgriežas tur, kur ir tās īstā, piederīgā, vēsturiskā vieta, – Rietumu demokrātijā, Rietumu valstu saimē.

Pirms 20 gadiem pieņemtais lēmums bija svarīgs arī mūsu tautas pašapziņai. Jo, ja 1990.gada 4.maijā lēmums tika pieņemts priecīgi – cilvēki ārā dziedāja, sagaidīja jūs ar ziediem, tad 1991.gada 21.augustā nebūt tā nebija – tā bija īsta drosme, jo ārā bija tanki, virs Doma baznīcas lidoja padomju armijas helikopteri, nestrādāja radio un nestrādāja televīzija. Bet jums pietika drosmes, atbildības un pārliecības par šī lēmuma nozīmīgumu, par to, ka tas ir jādara savai valstij un savai tautai.

Tauta tajā brīdī bija pārliecināta, ko viņa vēlas, un jūs zinājāt, ko jūs darāt. Bet, ja mums nebūtu bijuši sabiedrotie, arī, visdrīzāk, tā situācija varētu būt bijusi savādāka. Mēs šodien atceramies Īslandes lēmumu atzīt Latviju tūlīt pēc Augstākās padomes balsojuma. Mēs atceramies pirmās ārvalstu vēstniecības, kas šeit tika atvērtas kā simbols tam, ka neatkarīgā valstī ir Rietumvalstu pārstāvniecības. Mēs atceramies tos diplomātus, kuri bez vēstniecībām šeit strādāja un kuru valstis apzinājās, ka šeit nebūt nav droši un pārliecinoši. Paldies jums par to!

Tieši tāpēc es esmu ļoti priecīga, ka šodien starp mums ir arī mūsu sabiedroto valstu parlamentu vadītāji. Mums ir ļoti svarīgi – gan toreiz, gan tagad –, lai mums blakus būtu sabiedrotie. Un tas nostiprina to pārliecību, ka mūsu vieta ir Rietumu saimē, transatlantiskajā telpā.

Neko jaunu mūsu iekšējā pārliecībā jau 1991.gada 21.augusts neatnesa. Bet šis balsojums mums atdeva savu – brīvu – valsti. Mums atkal ir sava valsts, mums ir mūsu sabiedrotie – gan toreiz, gan tagad. Mums ir mūsu cilvēki – strādīgi un talantīgi. Joprojām mūsos ir dzīvi tālaika Atmodas ideāli un vērtības. Un šobrīd ir tas brīdis, kad mums tas viss ir atkal jāapvieno, lai mēs tomēr varētu panākt to, ka Latvija ir tāda, par kādu sapņoja 1918.gadā uz šīs skatuves cilvēki, kas mums to dāvināja, par kādu sapņojāt jūs, pirms 20 gadiem pieņemot drosmīgu lēmumu un mums valsti atdodot. Un es esmu pārliecināta, ka mēs to varam, jo visas iespējas tam mums ir.

Tāpēc vēlreiz paldies jums par to. Nāciet mums palīgā! Mums tas ir jādara – mūsu bērnu, mūsu mazbērnu, mūsu valsts, mūsu Latvijas labā. Es zinu, ka mēs to varam, ka mums tas izdosies.

Lai Dievs svētī Latviju!